LĒMUMS
Rīgā
2023. gada 2. novembrī Nr. 9
Par biedrības “Varu Latvijas tautai” iesniegto likumprojektu “Par Saeimas vēlēšanu likuma atjaunošanu”
[1] 2023. gada 4. un 16. oktobrī biedrība “Varu Latvijas tautai”, reģ. Nr. 40008239930, adrese: Daugavas iela 28, Mārupe, LV -2167, (turpmāk – Iesniedzējs) Centrālajā vēlēšanu komisijā (turpmāk – CVK) iesniedza iesniegumu un pielikumu ar “Likums “Par Latvijas Republikas 1922. gada likuma “Likums par Saeimas vēlēšanām” atjaunošanu”” (turpmāk – Likumprojekts) (pielikumā). Iesniegumam pievienots sākotnējais Latvijas Satversmes Sapulces 1922. gada 9. jūnija kopsēdē pieņemtā likuma par Saeimas vēlēšanām teksts. Iesniedzējs iesnieguma papildinājumā norāda, ka pašreizējais Saeimas vēlēšanu likums neatbilst Satversmes 2. un 6. pantam, tādējādi ierobežojot vēlētāju tiesības.
[2] Saskaņā ar likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturto daļu Centrālā vēlēšanu komisija 45 dienu laikā pieņem vienu no šādiem lēmumiem:
1) reģistrēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu;
2) noteikt termiņu iesniegumā un likumprojektā vai Satversmes grozījumu projektā konstatēto trūkumu novēršanai;
3) atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju šā panta piektajā daļā minētajos gadījumos.
Šā panta piektā daļa noteic, ka Centrālā vēlēšanu komisija atsaka likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, ja:
- iniciatīvas grupa neatbilst šā panta otrās daļas prasībām;
- likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts.
[3] Centrālās vēlēšanu komisijas 2023. gada 2. novembra sēdē Iesniedzēja pārstāvis Artūrs Malta uzturēja lūgumu par iniciatīvas grupas reģistrēšanu un paskaidroja, ka uzskata, ka “Likums par Saeimas vēlēšanām” atjaunojams tieši tādā redakcijā, kādā iesniedzis un tas stājas spēkā vispārējā kārtībā.
II
[4] Izvērtējusi Likumprojektu un noklausījusies Iesniedzēja pārstāvju argumentus, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē:
Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Savukārt 78. pants paredz, ka “ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai”. Satversmes 73. pantā ir noteikts, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanā – “tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm”.
Likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” ceturtā nodaļa „Likumu ierosināšana” nosaka kārtību, kā tauta īsteno likumdošanas tiesības.
Centrālās vēlēšanu komisijas pienākumi un tiesības ir noteikti likumā “Par Centrālo vēlēšanu komisiju”. Minētā likuma 4. pants nosaka, ka Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Pašvaldības domes vēlēšanu likuma un likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir noteikts starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un vadīšanu saistītu jautājumu.
[5] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projektu vai atteikt projekta reģistrāciju. Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārbauda:
1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam "iniciatīvas grupa";
2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas un satura ir pilnībā izstrādāts.
[6] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt vēlētāju iniciatīvu Likumprojektu iesniegusi biedrība “Varu Latvijas tautai”. Likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23. panta otrās daļas 2. punkts nosaka, ka iniciatīvas grupa var būt Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā izveidota un reģistrēta ne mazāk kā 10 vēlētāju izveidota biedrība. Tādējādi Likumprojekta Iesniedzējs atbilst likuma prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu reģistrācijai ar mērķi uzsākt parakstu vākšanu.
[7] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka iesniegtais Likumprojekts pēc formas un satura ir pilnībā izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam pilnībā izstrādāts, tad šo trūkumu novērst nav iespējams un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78. panta prasībām. Tādējādi likumprojekta saturam un kvalitātei jau sākotnēji jābūt tādai, ka tas ir tiesiski derīgs, lai par to balsotu Saeima vai tauta.[1] Pilsoņu kopuma iniciēts likuma vai Satversmes grozījumu projekts ir likumprojekts. Tādēļ tam jāatbilst tiem pašiem kritērijiem, kuriem jāatbilst jebkuram normatīvajam aktam, lai tas būtu piemērojams.[2] Vajadzība jau sākotnēji ievērot likumprojektam nepieciešamās formas un satura prasības ir pamatota ar to, ka pēc likumdošanas iniciatīvas nodošanas Centrālajai vēlēšanu komisijai tā negrozītā veidā tiek nodota parakstu vākšanai turpmākajai likumprojekta virzībai. Likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtība demokrātiskā un tiesiskā valstī ir nepieciešama, lai nodrošinātu tautas gribas izteikuma īstumu un derīgumu, samazinot iespēju prettiesiskā veidā ietekmēt tautas likumdošanas procesu un tādējādi aizsargājot demokrātiskas valsts iekārtu.[3]
[8] Kritērijs tam, ka Likumprojektam jābūt pilnīgi izstrādātam pēc formas, saprotams tādējādi, ka Likumprojektam jābūt noformētam likumprojekta veidā. To paredz arī Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otrais teikums. Tādējādi likumprojektam ir jābūt noformētam atbilstoši likumprojekta noformēšanai izvirzītajām prasībām. Vienlaikus jāņem vērā, ka formālajām prasībām ir jābūt tikai tik augstām, lai izslēgtu tādus projektus, kuru piemērojamība formālu trūkumu dēļ nav iespējama (piemēram, projekts nav noformēts kā likumprojekts, projekta teksts saturiski ir nesaprotams, tekstā ir loģikas kļūdas u.tml.).[4] Juridiskās tehnikas prasības, sagatavojot normatīvo aktu projektus, ietvertas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi". Tātad vēlētāju iesniegts Satversmes grozījuma vai likuma ierosinājums, kurš nav noformēts likumprojekta veidā, būtu atzīstams par tādu, kas nav pilnīgi izstrādāts no formas viedokļa.[5] Konkrētajā gadījumā Likumprojekts neatbilst minētajām prasībām un nav pilnībā izstrādāts pēc formas.
[9] Prasība, ka likumprojektam jābūt noformētam tādā formā, kā to paredz tiesību normas par likuma grozījumu tekstu, nav tikai formāla, bet iegūst nozīmi, vērtējot likumprojektu arī pēc satura. Vēlētājiem gan parakstu vākšanas procesā, gan tautas nobalsošanā no likumprojekta ir jābūt nepārprotami skaidram, kāds ir likuma grozījumu projekta teksts, būtība un mērķis. Tikai tad, ja tas ir skaidrs, vēlētāji var brīvi paust savu gribu par iecerētajiem grozījumiem. Ja likuma grozījumu projekta teksts, būtība un mērķis ir nesaprotams, neskaidrs vai maldinošs, vēlētāji objektīvi nevar izdarīt izvēli. Savukārt, ja vēlētāji parakstās par šādu grozījumu virzīšanu un vēlāk nobalso par šādu grozījumu tekstu, tad tautas nobalsošanas rezultātu nevar uzskatīt par tiesiski derīgu.[6]
[10] Kritērijs, ka likumprojektam jābūt pilnīgi izstrādātam pēc satura, skaidrojams šādi – lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai.[7] Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Pilsoņu kopums, arī izmantojot savas likumdošanas iniciatīvas tiesības saskaņā ar Satversmes 78.pantu, var virzīt tālāk tikai tādus likumprojektus, kuri pēc sava satura nav pretrunā ar tiesību normu hierarhijā augstākām vai prioritārām normām. Tikai šādi projekti var tikt uzskatīti par pilnīgi izstrādātiem šā panta izpratnē.[8] Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski.[9] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās).[10]
[11] Lai noteiktu vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām.[11] Pašreizējā tiesiskajā situācijā ir efektīvāk, ka sākumā savu likumā noteikto kompetenci pilnīgi izmanto Centrālā vēlēšanu komisija, kuras lēmumu tad vispārējā kārtībā var pārbaudīt tiesa. [12]
[12] Satversme kā valsts galvenais politiskā procesa un ideoloģijas dokuments nosaka valsts fundamentu, augstāko konstitucionālo orgānu kompetences apjomu, personas pamattiesības. Satversme ir vienots veselums, un jebkurš no Satversmes normu grozījumiem pēc būtības var ietekmēt visu valsts pamatu un Satversmes sistēmu kopumā. [13]
[13] No Satversmes 78. panta izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir pilnīga brīvība". Tajā pašā laikā uzsvērts, ka Centrālā vēlēšanu komisija "nav vis tīri tehniska darba birojs vai starpniecības iestāde, kura katru iesniegto projektu tīri mehāniski virzītu tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā iestāde, kurai stingri jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām, likumu ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu attiecošies likumi tiktu pareizi pielietoti un pildīti".[14] Tādējādi no tiesiskā regulējuma izriet, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai ir kompetence izvērtēt, vai iesniegtais likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts. Atbilstoši šādai interpretācijai Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence vērtēta Senātā arī citās lietās par komisijas atteikumu reģistrēt iesniegtu likumprojektu.[15]
[14] Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence neaprobežojas ar iespēju likumdošanas iniciatīvu apturēt tikai acīmredzamas neatbilstības gadījumā. Satversmes tiesa arī norāda uz to, ka lēmumu par to, vai vēlētāju iesniegts likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts var kļūt par likumu, pieņem pats suverēns – tauta – Satversmē un likumā noteiktajā kārtībā. Paužot savu viedokli, tauta pati izlemj, vai iesniegtais likumprojekts ir saderīgs ar demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām. Līdz ar to, arī norādot uz Centrālās vēlēšanu komisijas kompetenci likumprojekta saturiskā vērtēšanā, Satversmes tiesa lielu nozīmi piešķir demokrātiskam likumdošanas procesam. [16]
[15] Iesniedzējs Likumprojekta sagatavošanu pamatojis ar to, ka arī Latvijas Republikas Augstākā Padome ar 1992. gada 20. oktobra likumu “Par 5. Saeimas vēlēšanām” noteica, ka 5. Saeimas vēlēšanām piemērojams Latvijas Republikas 1922. gada 9. jūnija “Likums par Saeimas vēlēšanām”.
[16] Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā tiesiskā sistēma Latvijā ir mainījusies un turpina attīstīties, tostarp arī tiesību akti attiecībā uz vēlēšanām. Deviņdesmitajos gados atjaunot vairākus neatkarīgās Latvijas laikā pieņemtos likumus bija loģisks un nepieciešams solis, bet arī tad, ievērojot esošo situāciju, nevarēja iztikt bez šo likumu pakāpeniskas ieviešanas, papildu atrunām par spēkā stāšanās laiku un kārtību un atsevišķu normu piemērošanas jautājumiem.
[17] Iesniedzējs nav ņēmis vērā, ka pašlaik Saeimas vēlēšanu norises kārtību noteic 1995. gada 25. maijā Saeimā pieņemtais Saeimas vēlēšanu likums, kurā kopš tā pieņemšanas ir izdarīti arī virkne grozījumu, kas saistīti gan ar grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, gan citām izmaiņām vēlēšanu kārtībā, kas nepieciešamas, vēlēšanu sistēmai attīstoties.
[18] Ja Iesniedzējs vēlas mainīt Satversmē noteikto Saeimas vēlēšanu norises kārtību, tad vienlaikus arī būtu jāizstrādā grozījumi Satversmē. Likumam ir jāiekļaujas pastāvošajā tiesību sistēmā, tam jāatbilst reālajai situācijai konkrētajā laika posmā un, izstrādājot likumprojektus, ir jārespektē situācija, kas veidojusies atbilstoši spēkā esošajai kārtībai, un jānodrošina pāreja uz likumprojektā paredzēto kārtību. Proti, Latvijā pastāv noteikta tiesību hierarhija un piemērojot normatīvos aktus ir jāievēro ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju.[17]
[19] Iesniedzējam būtu jāņem vērā, ka veicot grozījumus vienā likumā, un, ja tas rada pretrunas ar citiem, tad ir jāizdara grozījumi arī citos — likumu grozījumu priekšlikumus izstrādājot vienotā tvērumā vai vismaz jāsagatavo pārejas noteikumi, kas paredzētu šādu likumu grozīšanu un visbeidzot likumprojektam ir jābūt noformētam atbilstoši likumprojekta noformēšanai izvirzītajām prasībām.
[20] Centrālās vēlēšanu komisija secina, ka Iesniedzēja Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un satura un neatbilst Satversmes 78. pantam. Likumprojekts pēc sava satura ir pretrunā ar Satversmes normām (piemēram, 8. pantu, 11. pantu) un neiekļautos Latvijas tiesību sistēmā.
III
Pamatojoties uz likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23. panta ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā vēlēšanu komisija,
nolemj:
atteikt likumprojekta reģistrāciju “Likums “Par Latvijas Republikas 1922. gada likuma “Likums par Saeimas vēlēšanām” atjaunošanu””.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188. panta otro daļu un likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23.1 panta pirmo daļu šo lēmumu viena mēneša laikā var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511).
Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Kristīne Saulīte
Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs Ritvars Eglājs
[1] Skat. Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. SA-1/2020 8. punktu.
[2] Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 8. punktu.
[3] Skat. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 14. punktu.
[4] Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9. punktu.
[5] Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3. punkts.
[6] Senāta 2020.gada 2.marta spriedums lietā Nr. SA-1/2020 15.punkts.
[7] Helge Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung. In: Juristenzeitung 1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95, C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.
[8] 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014 11. punkts, 2020. gada 2. marta Senāta spriedums lietā
Nr. SA-1/2020, 17. punkts.
[9] Skat. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr. 2008-02-01.
[10]Senāta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp.
[11] Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3. punkts.
[12] Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 142., 154. lpp.
[13] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 196. lpp.
[14] Dišlers K. Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5, 135.–136. lpp.; Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma lietā Nr. 2012-03-01 19.3. punkts.
[15]Senāta 2014. gada 12. februāra spriedums lietā Nr. SA-1/2014 (A420577912), 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014, Senāta 2020. gada 2. marta spriedums lietā Nr. SA-1/2020.
[16] Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 23. punkts.
[17] Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta pirmā daļa.