Nr.58. Par T.Ždanokas svītrošanu no “Latvijas Krievu savienības” kandidātu saraksta

Ar 2018. gada 8. augusta lēmumu Nr. 38 Centrālā vēlēšanu komisija reģistrēja politiskās partijas “Latvijas Krievu savienība” deputātu kandidātu sarakstus 13.Saeimas vēlēšanām.

“Latvijas Krievu savienības” Vidzemes vēlēšanu apgabala kandidātu sarakstā ar pirmo kārtas numuru pieteikta Tatjana Ždanoka.

Centrālās vēlēšanu komisijas rīcībā ir Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1999.gada 15. decembra spriedums lietā Nr. PAC-628, kurā atzīts, ka Tatjana Ždanoka pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies Latvijas Komunistiskajā partijā.

Saeimas vēlēšanu likuma (turpmāk – likums) 13. panta pirmā daļa un otrās daļas 1.punkta “a” apakšpunkts noteic:

1. Kandidātu saraksti, kas iesniegti, ievērojot šā likuma prasības, tiek reģistrēti Centrālajā vēlēšanu komisijā.
2. Reģistrētie kandidātu saraksti nav atsaucami, un grozījumus tajos var izdarīt tikai Centrālā vēlēšanu komisija kādā no šādiem veidiem:
   1. izsvītrojot pieteikto kandidātu, ja konstatē, ka:
      1. personai nav tiesību kandidēt Saeimas vēlēšanās,”.

13. panta trešā daļa paredz, ka šā panta otrās daļas 1. punkta "a" apakšpunktā noteiktajos gadījumos kandidāts svītrojams, pamatojoties uz attiecīgās iestādes izdotu izziņu vai tiesas spriedumu. To, ka kandidāts pēc 1991. gada 13. janvāra darbojies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, apliecina attiecīgās tiesas spriedums.

Lai konstatētu, vai sarakstos pieteiktie kandidāti atbilst likuma 4. panta prasībām un uz viņiem neattiecas likuma 5. pantā minētie ierobežojumi, Centrālā vēlēšanu komisija nosūtīja kandidātu sarakstus likuma 13. panta trešajā daļā noteiktajām kompetentajām institūcijām.

2018. gada 14. augustā Centrālajā vēlēšanu komisijā saņemta Totalitārisma seku dokumentēšanas centra atbildes vēstule Nr. A/I-161, kur cita starpā arī norādīts, ka “Uz politiskās partijas “Latvijas Krievu savienība” deputāta kandidāti Tatjanu Ždanoku (…) attiecas Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6.punktā minētie ierobežojumi.”

Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktu Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras pēc 1991. gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.

Atbilstoši Saeimas vēlēšanu likuma 13. panta otrās daļas 1. punkta “a” apakšpunktam un trešās daļas 6. punktam, konstatējot, ka kandidātu sarakstā iekļautai personai nav tiesību kandidēt Saeimas vēlēšanās, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir pienākums to svītrot no kandidātu saraksta.

Satversmes tiesa 2018. gada 29. jūnija spriedumā lietā Nr. 2017-25-01 “Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 9. un 91. pantam” 24.3. p. ir norādījusi, ka: “Pārbaudot pieteikto kandidātu, Centrālajai vēlēšanu komisijai jāpārliecinās ne tikai par to, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēta personas aktīva dalība apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, bet arī par to, vai persona ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.”

Pamatojoties uz augstākminēto un likuma “Par Centrālo vēlēšanu komisiju” 11. pantu, Centrālā vēlēšanu komisija nosūtīja informācijas pieprasījumu Satversmes aizsardzības birojam un Drošības policijai par to, vai Tatjana Ždanokaar savu rīcību apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.

2018. gada 14. augusta atbildes vēstulē Satversmes aizsardzības birojs norāda, ka tā vērtējumā Tatjanas Ždanokas darbība rada apdraudējumu demokrātiskas valsts iekārtai un nacionālajai drošībai.

Drošības policija 2018. gada 15. augusta atbildes vēstulē informē, ka atbilstoši Drošības policijas rīcībā esošajai informācijai Tatjana Ždanoka ilgākā laika posmā un joprojām rada apdraudējumu nacionālajām drošības interesēm un demokrātiskai valsts iekārtai.

Iepazinusies ar kompetento iestāžu sniegto informāciju, Centrālā vēlēšanu komisija secina sekojošo.

1. Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 9. pantā noteikts, ka “Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.” Savukārt Satversmes 101. pants piešķir ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts darbībā. Kā atzinusi Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk – Satversmes tiesa) attiecībā uz Likuma 5. panta 6. punktu, Satversmes 101. pants ir tulkojums sasaistē ar Satversmes 9. pantu – “veidam, kādā tiek nodrošinātas personas tiesības piedalīties Saeimas darbībā gadījumos, kad persona tiecas kļūt par Saeimas deputātu, jāatbilst Satversmes 9. pantā noteiktajam, proti, ka „Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu”” (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumu lietā Nr. 2000-03-01, 1. punktu). Līdz ar to Centrālā vēlēšanu komisija norāda, ka, pirmkārt, Satversmes 101. panta tekstā ietvertie vārdi “likumā paredzētajā veidā” uzliek par pienākumu šo veidu noteikt atbilstoši “pilntiesīga Latvijas pilsoņa” kritērijam, otrkārt, Satversmes 9. pants pēc formas pilnvaro Saeimu precizēt jēdziena “pilntiesīgs pilsonis” saturu Saeimas vēlēšanu likumā, kā arī, treškārt, tiesību piemērotājam ikvienā gadījumā šī jēdziena nozīme jākonkretizē kopsakarā ar likumos noteiktajiem ierobežojumiem.
2. Pilsoņa tiesībām kandidēt un piedalīties likumdevēja darbā ir izšķiroša nozīme tiesiskas, efektīvas un jēgpilnas demokrātiskas sabiedrības darbībā. Tomēr šīs tiesības nav un nevar būt absolūtas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka, nosakot kritērijus tiesībām kandidēt vēlēšanās, valstis bauda ievērojamu rīcības brīvību. Tiesa uzsver, ka “šie kritēriji atšķiras katrai valstij raksturīgo vēsturisko un politisko faktoru ziņā.” Līdz ar to arī “jebkura vēlēšanu likumdošana ir izvērtējama attiecīgās valsts politiskās evolūcijas gaismā” (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 16. marta spriedumu lietā “Ždanoka pret Latviju”, pieteikums Nr. 58278/00, 106. punkts).
3. Liekot vērā Latvijas valsts vēsturisko un politisko situāciju, Latvijas likumdevējs pieņēma Likumu, kas satur jēdziena “pilntiesīgs pilsonis” satura precizējumu, un noteica personas tiesību ierobežojumu kandidēt Saeimas vēlēšanās. Likuma 5. panta 6. punkta interpretējošos tiesu spriedumos atzīts, ka ierobežojums attiecas tikai uz tādām personām, kuras “ar aktīvu rīcību mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu un līdz ar to vērsušās pret Satversmes 1. pantu” (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumu lietā Nr. 2000-03-01, 4. un 6. punktu). Līdz ar to Likuma 5. panta 6. punktā ietvertais jēdziens “darboties” nozīmē tādu rīcību, kas ir pretēja konkrētās tiesību normas mērķim – Latvijas valsts neatkarībai, kā arī no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas izrietošo un Satversmē ietverto Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts principu aizsardzībai no personām, kuras, darbojoties konstitucionālos orgānos un drošības iestādēs, tos apdraud (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedumu lietā Nr. 2017-25-01, 13.3. punkts). Secīgi – likumdevējs ir saistījis ierobežojumu tiesībām kandidēt Saeimas vēlēšanās ar katras personas individuālās atbildības pakāpi šo organizācijas mērķu un programmas realizēšanā, tādējādi arī ierobežojums kandidēt un tikt ievēlētam Saeimā ir saistīts ar konkrētās personas darbību attiecīgajās sabiedriski politiskajās organizācijās.
4. Nav strīda par to, ka Tatjana Ždanoka pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās Latvijas Komunistiskajā partijā. To apliecina Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1999. gada 15. decembra spriedums lietā Nr. PAC-628. Šajā lietā tiesa noraidīja Tatjanas Ždanokas argumentu, ka viņa bijusi Latvijas Komunistiskās partijas biedre tikai formāli. Tiesa analizēja T.Ždanokas darbību likumā norādītajā laika posmā un izvērtēja viņas rīcību atbilstoši Likuma 5. panta 6. punktā jēdzienam “darboties”. Šis spriedums ir stājies spēkā, un tā rezolutīvajā daļā noteiktās tiesiskās sekas ir saistošas.
5. Tādējādi secināms, ka pirmais priekšnoteikums – ar tiesas spriedumu ir konstatēta personas aktīva darbība kādā no Likuma 5. panta 6. punktā minētajām organizācijām – ir izpildījies.
6. Attiecībā uz otro priekšnoteikumu – persona ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus – Centrālā vēlēšanu komisija norāda uz sekojošo.
7. Vērtējot konkrētas personas darbību, jāliek vērā Latvijas sabiedrību šobrīd raksturojošie apstākļi. “Latvijas situācijā jāņem vērā gan demokrātiskās iekārtas atjaunošana pēc nedemokrātiska (totalitāra) režīma, gan valsts, kura bija okupēta, atjaunošanas aspekts” (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša E. Levita atsevišķās domas par Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 7. jūnija spriedumu lietā “Ždanoka pret Latviju”, pieteikums Nr. 58278/00). Piecdesmit gadus ilgā okupācija ir atstājusi tādas tālejošas sekas Latvijas sabiedrībā, ka tās ietekmē demokrātijas ilgtspēju arī šobrīd – Latvijas sabiedrībā joprojām nav noslēdzies totalitārā režīma politikas un okupācijas seku izvērtēšanas process. Šis process, kā apliecina līdzīga citu valstu pieredze, ir ilgstošs (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedumu lietā Nr. 2017-25-01, 13.3. punktu).
8. Šajā kontekstā vērtējot T.Ždanokas darbību, secināms, ka viņas rīcība sabiedrībai un valstij izšķirīgos brīžos ļauj pamatu izdarīt skaidru un viennozīmīgu secinājumu. Tā Tatjanas Ždanokas publiski paustais atbalsts Krimas aneksijai Ukrainā, kā arī piedalīšanās anektētās Krimas vēlēšanās novērotājas statusā apdraud demokrātijas ilgtspēju, valsts neatkarību un citus demokrātiskas tiesiskas valsts principus (sk. Drošības policijas 2014. gada publisko pārskatu, 15. lpp). Šāda publiska atbalsta paušana ir klaji pretēja gan Latvijas starptautiskajām interesēm, gan apdraud Latvijas nacionālo drošību, sniedzot saprātīgu pamatu apšaubīt personas nolūkus, kā arī spēju veicināt Latvijas kā demokrātiskas rietumu valsts ilgtspēju, sekmīgu attīstību un Eiropai raksturīgo vērtību īstenošanu.
9. Tatjana Ždanoka ir Krievijas īstenotās tā sauktās tautiešu politikas aktīviste. Ar šīs politikas instrumentiem Krievija cenšas panākt Latvijas, kā arī citu kaimiņvalstu nonākšanu Krievijas politiskajā un ekonomiskajā ietekmē, lai nodrošinātu, ka tās darbojas atbilstīgi Krievijas interesēm. Ar katru gadu tautiešu politikas loma turpina pieaugt, radot aizvien lielākus draudus Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas drošībai (sk. Drošības policijas 2014. gada publisko pārskatu, 10. lpp). Krievijas īstenotās tautiešu politikas aktīvisti Latvijā ir centušies iegūt plašāku atbalstu Latvijas mazākumtautību vidū, manipulējot ar izglītības un nepilsoņu jautājumiem kontekstā ar Ukrainas militārā konflikta tēmu (sk. Drošības policijas 2014. gada publisko pārskatu, 10. lpp). Secīgi – Krievijas īstenotās tautiešu politikas rezultātā tiek šķelta Latvijas tauta, mākslīgi polarizētas iedzīvotāju grupas un saasināta Latvijas sabiedrības savstarpējā etniskā spriedze, kā arī destabilizēta pastāvošā kārtība.
10. Tatjana Ždanoka vairākkārt ir apmeklējusi Krievijas prettiesiski anektēto Krimu, savukārt viņas vadītā partija Latvijas Krievu savienība rīkoja 2014. gada Odesas traģēdijas upuru piemiņai veltītu pasākumu Rīgā. Abos pasākumos dominēja Krievijas ideologu radītie un tai vēlamie vēstījumi gan par vēsturiskiem, gan aktuāliem politiskiem notikumiem (sk. Drošības policijas 2015. gada publisko pārskatu, 14. lpp). Ne tikai minētajos pasākumos, bet arī atsevišķos Krievijas televīzijas radījumos Tatjana Ždanoka ir līdzdarbojusies propagandas veidošanā, kā arī paudusi ar Krievijas ārpolitiskajām interesēm labvēlīgu, savukārt Latvijas nacionālajām drošības interesēm pretēju viedokli par nacionāla un starptautiska rakstura notikumiem un procesiem (sk. Drošības policijas 2014. gada publisko pārskatu, 15. lpp). Papildus tam Krievijas tautiešu aktīvisti izplatīja nepatiesu informāciju par NATO sabiedroto militārā kontingenta aktivitātēm Baltijas valstīs un diskreditēja Latvijas valsts kopējo tēlu (sk. Drošības policijas 2016. gada publisko pārskatu, 16. lpp). Tā rezultātā, kā norāda Drošības policija, tika sekmēta Krievijas klātbūtnes nostiprināšana Latvijā. Turklāt Tatjana Ždanoka, apgalvojot, ka Latvijā tiek plānota krievvalodīgo iedzīvotāju piespiedu asimilācija, polarizēja un mēģināja šķelt Latvijas sabiedrību (sk. Drošības policijas 2017. gada publisko pārskatu, 18. lpp).
11. Lēmuma 8., 9. un 10. punktā uzskaitītās un arī citas publiskajā telpā izskanējušās Tatjanas Ždanokas aktivitātes un paustie uzskati norāda uz faktu, ka Tatjana Ždanoka turpina rīkoties pretēji Latvijas Republikas interesēm, kā arī rada apdraudējumu Latvijas valsts neatkarībai un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem.
12. Satversmes tiesa atzinusi: “lai arī Latvija ir Eiropas Savienības, NATO, Eiropas Padomes, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un citu organizāciju dalībvalsts, tomēr šis apstāklis pats par sevi vēl neizslēdz iespējamos Latvijas valsts apdraudējumus. I. Ījabs uzsver, ka Latvijas integrācija Eiropas Savienībā var tikt uzskatīta par svarīgu netiešu apliecinājumu Latvijas demokrātijas stabilitātei, bet tiešā veidā nebūt to neapliecina. Arī laiks, kas pagājis kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, neesot vienīgais un nozīmīgākais demokrātisko režīmu stabilizējošais faktors” (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedumu lietā Nr. 2017-25-01, 23. punktu).
13. Atbilstoši Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumā lietā Nr. 2000-03-01 noteiktajam “demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī un kuri ar savu darbību ir pierādījuši, ka nav bijuši lojāli pret demokrātisko valsts iekārtu”, kā arī joprojām turpina rīkoties tādā veidā, kas norāda uz tādu darbību raksturu, kas apdraud demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanu.
14. Šādi rīkojoties, Likuma 5. panta 6. punktā minētie subjekti, arī Tatjana Ždanoka, pauž “dziļi pretvalstisko un antidemokrātisko pārliecību, viņu nelojalitāti pret Latvijas valsti un demokrātiju” (sk. Egila Levita 2018. gada 19. aprīļa atzinumu Satversmes tiesas lietā Nr. 2017-25-01, 17. lpp).