Nr. 10. Par likumprojektu “Ierobežojumu atcelšanas likums”

[1] 2022. gada 31. janvārī biedrība “Bērnu Veselības Aizsardzības Kustība”, reģ. Nr. 40008307442, juridiskā adrese: Rīga, Ziepniekkalna iela 40 (turpmāk – Iesniedzējs) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza iesniegumu, likumprojektu “Ierobežojumu atcelšanas likums” un anotāciju.

[2] Saskaņā ar likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23. panta ceturto daļu Centrālā vēlēšanu komisija 45 dienu laikā pieņem vienu no šādiem lēmumiem:

1. reģistrēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu;
2. noteikt termiņu iesniegumā un likumprojektā vai Satversmes grozījumu projektā konstatēto trūkumu novēršanai;
3. atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju šā panta piektajā daļā minētajos gadījumos.

Šā panta piektā daļa noteic, ka Centrālā vēlēšanu komisija atsaka likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, ja:

1. iniciatīvas grupa neatbilst šā panta otrās daļas prasībām;
2. likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts.

Šā panta sestā daļa paredz, ka Centrālā vēlēšanu komisija, lemjot par iniciatīvas grupas iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, var pieprasīt šā jautājuma izlemšanai vajadzīgās ziņas, paskaidrojumus un atzinumus no valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī pieaicināt ekspertus.

[3] Centrālā vēlēšanu komisija par 2022. gada 31. janvārī  iesniegto likumprojektu “Ierobežojumu atcelšanas likums” (turpmāk – Likumprojekts) ir saņēmusi Latvijas Republikas tiesībsarga un Tieslietu ministrijas viedokli.

[4] Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk – tiesībsargs) viedoklī ir norādījis, ka tautas aktivitāte, īstenojot likumdošanas funkciju, ir pozitīvi vērtējama, tomēr, realizējot šīs tiesības, iniciatīvas grupas priekšlikumi nevar pārkāpt Satversmi, un virzītajiem likumprojektiem ir jāiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā.

[5] Pilsoņu kopuma iniciētam likuma vai Satversmes grozījumu projektam ir jāatbilst tiem pašiem kritērijiem, kuriem jāatbilst jebkuram normatīvajam aktam, lai tas būtu piemērojams. Likumprojekts, uzsākot tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanu, tiek virzīts noteiktā kārtībā līdz tā pieņemšanai Saeimā vai izlemšanai tautas nobalsošanā. Tādējādi likumprojekta saturam un kvalitātei jau sākotnēji jābūt tādai, ka tas ir tiesiski derīgs, lai par to balsotu Saeima vai tauta[1].

[6] Tā kā iniciatīvas grupas iesniegtā likumprojekta tekstu turpmākajā procesā vairs nevar grozīt, ir jānodrošina tas, lai tautas nobalsošanai netiktu virzīts tāds projekts, kas ir pretrunā ar demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām. Turklāt Saeimas izraudzītajam vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas mehānismam jānodrošina tas, lai minētajām vērtībām neatbilstoša likumprojekta virzība tiktu apturēta pēc iespējas savlaicīgi. Ja tautas nobalsošanai regulāri tiktu nodoti nekvalitatīvi vai nekonstitucionāli likumprojekti, tad tiktu nivelēta pati vēlētāju likumdošanas iniciatīvas ideja un ar laiku varētu samazināties vēlētāju pilsoniskā aktivitāte[2].

[7] Tiesībsarga viedoklis, ka Likumprojekts nav pilnībā izstrādāts pēc formas, ir pamatots ar turpmāko.

  [7.1] Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punktu arī pilsoņu kopuma iesniegtajam likuma projektam jābūt noformētam likumprojekta veidā. Vienlaikus jāņem vērā, ka formālajām prasībām ir jābūt tik augstām, lai izslēgtu tādus projektus, kuru piemērojamība formālu trūkumu dēļ nav iespējama, piemēram, projekts nav noformēts kā likumprojekts, projekta teksts saturiski ir nesaprotams, tekstā ir loģikas kļūdas u.tml.[3]

[7.2] Reģistrējot likumprojektu, jāpārliecinās un jāpārbauda, vai projekts atbilst tiem pašiem kritērijiem, kuriem jāatbilst jebkuram normatīvajam aktam, proti, sagatavojot normatīvos aktus, ir jāievēro normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi, vadlīnijas, kā arī Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata.

[7.3] Juridiskās tehnikas prasības normatīvo aktu projektu sagatavošanai ir noteiktas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” (turpmāk – “MK noteikumi Nr. 108”).

[7.4] Iniciatīvas grupas ideja pēc būtības ir vērsta uz 2. pantā uzskaitīto normatīvo aktu atcelšanu, 1. pantā definējot konkrētā normatīvā akta radīšanas mērķi – vajadzību mazināt sabiedrības šķeltību un diskrimināciju pēc medicīniskiem kritērijiem, tostarp obligātu vakcināciju noteiktām personu grupām, kas bez derīga COVID vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta liedz personām veikt darba pienākumus.

[7.5] Likumprojekts neatbilst jauna normatīva akta formai, jo, ņemot vērā 2. panta redakciju, iniciatīvas grupa pēc būtības vēlas atcelt virkni normatīvos aktus, tādēļ konkrētā iniciatīva būtu vērtējama kā normatīvā akta grozīšana vai atcelšana.

[7.6] Tiesībsargs atzīmējis, ka saskaņā ar MK noteikumu Nr. 108 85. punktu spēkā esošu likumu par spēku zaudējušu atzīst ar atsevišķu likumu vai ar cita likuma pārejas noteikumu. Ja iniciatīvas grupas mērķis bija panākt, lai ar atsevišķu likumu zaudētu spēku likumprojekta 2. panta otrajā daļā minētais “Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums”, Likumprojekts bija veidojams saskaņā ar MK noteikumu Nr. 108 86. punktu, proti, redakcijai bija jāsākas ar vārdiem “atzīt par spēku zaudējušu”, tālāk norādot likuma nosaukumu attiecīgā locījumā. Tāpat likumprojekta nosaukuma veidošanā būtu jāievēro MK noteikumu Nr. 108 11. un 12. punkts. Ja ar likumprojektu tiek atcelts pilnībā normatīvais akts, nevis konkrēti panti vai punkti, būtu jānorāda, kāds normatīvais akts aizstās atcelto, vai jāpamato, kādēļ atceltā normatīvā akta vietā nav jāizstrādā jauns normatīvais akts.

[7.7] Tāpat tiesībsargs norādījis, ka gadījumā, ja iniciatīvas grupas mērķis bija veikt grozījumus spēkā esošos MK noteikumos, piemēram, likumprojekta 2. panta trešajā daļā minētajos MK noteikumos Nr. 413 “Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos”, vai pilnībā atcelt spēkā esošus MK noteikumus Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”, šādu grozījumu izstrādē bija jāievēro MK noteikumu Nr. 108 3.1., 3.8. un 3.9. sadaļas regulējums.

[7.8] Grozot vai atceļot likumprojekta 2. pantā minētos MK noteikumus, būtu jāievēro ne tikai MK noteikumu Nr. 108 94. un 96. punkts, lai pareizi formulētu likumprojekta nosaukumu, bet arī jāprecizē MK noteikumu grozījumu redakcijas atbilstoši MK noteikumu Nr. 108 3.8. un 3.9. sadaļu prasībām.

[7.9] Iniciatīvas grupa viena likumprojekta gadījumā ir vēlējusies veikt izmaiņas gan sistēmiski saistītos likumos un MK noteikumos, piemēram, Epidemioloģiskās drošības likumā un pakārtotajos MK noteikumos Nr. 413 un Nr. 662, gan sistēmiski nesaistītā normatīvā aktā – likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”, kas no juridiskās tehnikas viedokļa nebūtu pieļaujams.

[7.10] Tiesībsarga ieskatā, ja iesniedzēji saskatīja apstrīdētajās tiesību normās iespējamus nevienlīdzīgas attieksmes vai diskriminācijas riskus, viņi varēja izvērtēt iespēju vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu par konkrēta normatīvā akta vai normatīvā akta panta atbilstības Satversmes 91. pantam izvērtējumu. 

[8] Tiesībsargs ir secinājis, ka Likumprojekts pēc satura nav pilnīgi izstrādāts, jo pieņemšanas gadījumā tas nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām. Tiesībsarga viedoklis, ka Likumprojekts nav pilnībā izstrādāts pēc satura, ir pamatots ar turpmāko.

[8.1] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka, noskaidrojot, kādām prasībām jāatbilst likumprojektam vai Satversmes grozījumu projektam, lai tas būtu uzskatāms par pilnīgi izstrādātu no satura viedokļa, likumprojekta izstrādātājs var vadīties no Satversmes normām un šo normu interpretācijas, ko sniegusi Satversmes tiesa.

Satversmes tiesa 2013. gada 18. decembra spriedumā lietā Nr. 2013-06-1 13.2. punktā norādījusi, ka likumprojektu nevar uzskatīt par pilnīgi izstrādātu no satura viedokļa, ja:

1. tas paredz izlemt tādus jautājumus, kuri vispār ar likumu nav regulējami,
2. pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām,
3. pieņemšanas gadījumā tas nonāktu pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normām ir jābūt savstarpēji saskaņotām un harmoniski jādarbojas visas sistēmas ietvaros. Tiesību normu piemērošanā jāievēro gan racionāla likumdevēja princips, gan tiesību sistēmas vienotības princips. Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas.[4]

Venēcijas komisija ir paredzējusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem (demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti, kas neatbilst šiem noteikumiem, nebūtu nododami tautas nobalsošanai.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās).[5]

Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, būtu efektīva un piemērojama, tā nedrīkst būt pretrunīga, tai jābūt iekšēji saskanīgai. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām[6].

Iniciatīvas grupa norāda, ka likumprojekts, tā pieņemšanas gadījumā, mazinās diskrimināciju pēc medicīniskiem kritērijiem, tostarp obligātu vakcināciju noteiktām personu grupām, kas bez derīga COVID-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta liedz personām veikt darba pienākumus.

Tiesībsargs uzsver, ka ārkārtas situācijā, ko izraisa bīstama vīrusa izplatība, valstij ir pienākums aizsargāt ikviena iedzīvotāja veselību. Izstrādājot visas sabiedrības aizsardzības plānu, ir vērtējamas arī izņēmuma situācijas.

Tiesībsargs ir analizējis vakcinācijas pienākuma uzlikšanu valsts iedzīvotājiem un ir secinājis, ka galvenās atziņas obligātās vakcinācijas jautājumā no cilvēktiesību perspektīvas var rast Eiropas Cilvēktiesību tiesas izskatītajā lietā “Vavřička and Others v. the Czech Republic”.[7] Tajā tika aplūkots Čehijas regulējums, kas paredzēja obligātu bērnu vakcināciju, pārkāpuma gadījumā paredzot soda naudas vecākiem, kā arī liedzot nevakcinētiem bērniem apmeklēt pirmskolas iestādes. ECT šajā lietā atzina, ka obligāta vakcinācija ierobežo indivīda tiesības uz privāto dzīvi, tomēr šāds ierobežojums ir pieļaujams, ja tas ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

Latvijā Epidemioloģiskās drošības likums paredz vakcinācijas vispārīgos noteikumus, kā arī noteic pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets arī bez īpaša likuma pieņemšanas varētu noteikt vakcinācijas obligātumu un vakcinēšanās kārtību.

Obligātas vakcinācijas kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sabiedrības veselības un labklājības nodrošināšana. Vakcinācija ir veids, kā var aizsargāt sabiedrību no saslimšanas ar Covid-19 un novērst tās radīto kaitējumu.

Valstij ir plaša rīcības brīvība veselības politikas noteikšanā, izvēloties politikas mērķus un līdzekļus, un tas aptver arī valsts vakcinācijas politiku. Tāpat arī jāņem vērā, ka vakcinācija pret infekcijas slimībām ir visā pasaulē plaši izmantota un atzīta prakse, kas ir svarīgs līdzeklis sabiedrības veselības aizsardzībai. Valstu politika ir arī stipri atkarīga no sabiedrības attieksmes, piemēram, ir valstis, kurās nav nepieciešams noteikt vakcinācijas pienākumu, jo ir pietiekami augsta brīvprātīga vakcinācija, kamēr citās valstīs šī aptvere ir nepietiekama, lai nodrošinātu pūļa imunitāti.

Obligāta vakcinācija pret Covid-19 šobrīd būtu atbilde uz neatliekamo sociālo vajadzību aizsargāt indivīdu un sabiedrības veselību pret Covid-19 plašo izplatību un samazināt saslimstības līmeni. Ja brīvprātīga vakcinācijas politika nav pietiekama, lai sasniegtu un saglabātu pūļa imunitāti, ir pamats ieviest obligātu vakcinācijas politiku, lai panāktu atbilstošu aizsardzības līmeni.

Šī ierobežojuma samērīguma vērtēšanā svarīgi arī ņemt vērā to, ka Covid-19 vakcīna ir pārbaudīta, droša un efektīva. Vienlaikus, paredzot vakcinēšanās pienākumu, jānodrošina arī iespējas personai tikt atbrīvotai no šī pienākuma, piemēram, kontrindikācijas dēļ, tāpat arī jābūt pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Regulējumam jāļauj iestādēm elastīgi reaģēt uz epidemioloģisko situāciju un medicīnas zinātnes un farmakoloģijas attīstību, kā arī jābūt pieejamam kompensējošam mehānismam vakcinācijas izraisītu veselības traucējumu gadījumā.

Vakcinācijas pienākuma izpildi nevar tieši uzlikt, bet, pienākuma izpildi var nodrošināt netieši, piemēram, liedzot kādus pakalpojumus. Svarīgi, ka personām nevarētu tikt liegti būtiski valsts pakalpojumi un jebkādu soda naudu uzlikšana, piemēram, mazaizsargāto personu grupai, varētu būt nesamērīga.

Izvēloties sabiedrības grupas, pret kurām varētu tikt attiecināts vakcinēšanās pienākums, to lokam ir jābūt skaidram un ir jāņem vērā arī vispārējie tiesību principi, piemēram, vienlīdzības princips – identificējot salīdzināmas grupas, nedrīkstētu būt patvaļīgs lēmums. Tāpēc arī vajadzētu būt skaidriem kritērijiem, kā un kādēļ kāda grupa izvēlēta.

Spēkā esošie normatīvie akti paredz iespēju grupām, kurām pastāv kontrindikācijas, netikt vakcinētām, kas neierobežo šo personu tiesības turpināt darba attiecības un iekļauties sabiedrībā.

Tāpat tiesībsargs norādījis, ka iniciatīvas grupas virzītais priekšlikums attiecas ne tikai uz vakcinācijas pienākuma pārskatīšanu. Iniciatīva pilnībā atcelt “Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu” un MK noteikumus Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” regulē plašus epidemioloģiskās drošības pasākumus, kas veicami, lai ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatību, un pilnīga to atcelšana šobrīd neatbildīs sabiedrības interesēm.

Tiesībsarga ieskatā Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts un likumprojekta reģistrācija būtu jāatsaka.

[9] Tieslietu ministrija sniegtajā viedoklī norāda, ka tās ieskatā Likumprojekta piemērojamība formālu trūkumu dēļ nebūtu iespējama, Likumprojektā paredzētais regulējums neatbilst Satversmes 93. pantam, 111. pantam un 116. pantam, kā arī tajā paredzētais regulējums neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā un tā regulējums neatbilst Likumprojektā paredzētajam mērķim.  Tādējādi Likumprojekts nav uzskatāms par iesniegtu atbilstoši Satversmes 78. pantam, jo nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un satura.

Tieslietu ministrijas viedoklis, ka Likumprojekts nav pilnībā izstrādāts pēc formas ir pamatots ar turpmāko.

[9.1] Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otro teikumu arī vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem jābūt noformētiem likumprojekta veidā. Tādējādi likumprojektam ir jābūt noformētam atbilstoši likumprojekta noformēšanai izvirzītajām prasībām. Vienlaikus jāņem vērā, ka formālajām prasībām ir jābūt tikai tik augstām, lai izslēgtu tādus projektus, kuru piemērojamība formālu trūkumu dēļ nav iespējama (piemēram, projekts nav noformēts kā likumprojekts, projekta teksts saturiski ir nesaprotams, tekstā ir loģikas kļūdas u.tml.) (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9. punktu).

[9.2] Juridiskās tehnikas prasības, sagatavojot normatīvo aktu projektus, ietvertas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi”. Šo noteikumu 2. punkts un 3. punkts paredz galvenos principus normatīvā izstrādē, un tie paredz, ka:

1. normatīvā akta projekta tekstu raksta: lakonisku; ievērojot valsts valodas literārās un gramatiskās normas, juridisko terminoloģiju un pareizrakstības prasības; normatīvajiem aktiem atbilstošā vienotā stilistikā, izmantojot vienveidīgas un standartizētas vārdiskās izteiksmes; izklāstot to loģiskā secībā;
2. normatīvā akta projektā neietver normas, kas: ir deklaratīvas; dublē augstāka vai tāda paša spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu; dublē pašā normatīvā akta projektā ietverto normatīvo regulējumu.

[9.3] Likumprojekta tekstā ir saskatāmas vairākas neatbilstības juridiskās tehnikas prasībām. Piemēram, Likumprojekta 1. pants neatbilst juridiskās tehnikas prasībām par normatīvā akta teksta lakonismu, stilistiku un deklaratīvu normu neiekļaušanu tekstā. Tāpat nav ievērotas prasības par likuma atzīšanas par spēku zaudējušu redakcionālo noformējumu. Likumprojekta 2. pantā uzskaitītie tiesību akti ir spēkā, līdz ar to tie atbilstoši juridiskās tehniskas prasībām būtu atzīstami par spēku zaudējušiem, nevis atceļami.

[9.4] Likumprojektā ir saskatāmas arī tādas juridiskās tehnikas nepilnības, kas padara šā Likumprojekta piemērošanu praktiski neiespējamu. Viens no normatīvo aktu izstrādes principiem paredz, ka grozījumus grozījumos neizdara (skatīt arī: Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/23). Šo principu varētu attiecināt arī uz grozījumu, kas jau stājušies spēkā, atcelšanu vai atzīšanu par spēku zaudējušiem. Juridiski tehniski tas nav iespējams, jo attiecīgie grozījumi ir kļuvuši par tiesību akta sastāvdaļu, kas vēlāk laika gaitā  var būt grozīti atkārtoti un to spēkā esošā redakcija vairs neatbilst iepriekšējo grozījumu redakcijai. Turklāt atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām un praksei ar likumu par spēku zaudējušu atzīst citu likumu, nevis tā atsevišķas normas. Nepieciešamības gadījumā likuma normas ar grozījumiem konkrētajā likumā tiek izslēgtas. Savukārt Ministru kabineta noteikumus atzīst par spēku zaudējušiem ar Ministru kabineta noteikumiem. Atsevišķi punkti no Ministru kabineta noteikumiem tiek svītroti ar grozījumiem konkrētajos noteikumos.

Piemēram, Likumprojekta 2. panta piektajā daļā “atcelšanai” paredzētais 2012. gada 8. novembra likums “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”” paredz virkni ļoti būtiskus grozījumus Tautas nobalsošanas likumā. Cita starpā minētie grozījumi papildināja šo likumu ar IV² nodaļu “Saeimas atsaukšanas ierosināšana” un VI nodaļu “Aģitācija pirms tautas nobalsošanas, aģitācija par likumu ierosināšanu un aģitācija par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu”. Laika gaitā minēto likuma nodaļu panti ir vairākkārt grozīti, un nav juridiski iespējams atcelt vai atzīt par spēku zaudējušu 2012. gada 8. novembra likumu “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu””. Tā vietā būtu bijis jāizstrādā likumprojekts par konkrētu Tautas nobalsošanas likuma pantu izslēgšanu.

Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas vērtējumā Likumprojekta noformējumā un redakcijā ir saskatāmas tik būtiskas nepilnības, ka tā piemērojamība formālu trūkumu dēļ nebūtu iespējama, un kuru dēļ to nevar uzskatīt par pilnīgi izstrādātu pēc formas.

[10] Tieslietu ministrijas viedoklis, ka Likumprojekts nav pilnībā izstrādāts pēc satura ir pamatots ar turpmāko.

Izvērtējot Likumprojektā ietvertās tiesību normas pēc satura, vēršam uzmanību uz šādiem aspektiem:

1. Likumprojekta 2. panta pirmā, otrā, trešā un ceturtā daļa paredz “atcelt” šādus tiesību aktus: Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumus Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” un Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu, Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumus Nr. 362 “Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 14. jūnija noteikumos Nr. 413 “Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos”” un 2020. gada 5. jūnija likumu “Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā”.

Likumprojekta anotācija lielā mērā satur tendenciozu un arī subjektīvos filozofiskos apsvērumos balstītu informāciju, kurai nav objektīva epidemioloģiska pamatojuma. Tieslietu ministrijas vērtējumā Likumprojektā norādītā informācija nevar būt par pamatu Likumprojekta 2. pantā paredzēto tiesību aktu atzīšanai par spēku zaudējušiem. Minēto tiesību aktu mērķis ir ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību un noteikt tiesisko kārtību Covid-19 infekcijas izplatības laikā. Tieslietu ministrija saskata būtiskus riskus tiesiskās kārtības nodrošināšanai valstī Covid-19 infekcijas izplatības laikā un riskus epidemioloģiskās drošības aizsardzībai minēto tiesību aktu tūlītēja spēka zaudēšanas gadījumā bez epidemioloģiska pamatojuma, neparedzot pienācīgā kārtībā izvērtētu pārejas regulējumu.

Tieslietu ministrija jau iepriekšējos viedokļos Centrālajai vēlēšanu komisijai ir uzsvērusi, ka Satversmes 111. pants paredz valsts pienākumu aizsargāt cilvēku veselību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā (Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punkts). Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām un no Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai. Pienākums veikt pasākumus dzīvībai bīstamu slimību izplatības ierobežošanai izriet arī no Satversmes 93. panta.

Valsts pienākums ir rūpēties par sabiedrības veselības aizsardzību un nepieciešamības gadījumā noteikt ierobežojumus, lai aizsargātu visas sabiedrības un katras personas veselību, dzīvību un drošību. Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā, vadoties no objektīviem pierādījumiem par konkrēto epidēmiju, var būt pamats paredzēt personām pienākumus un tiesību ierobežojumus, kas cita starpā motivē veikt vakcināciju pret Covid-19 infekciju, lai sasniegtu Satversmes 116. pantā paredzētos mērķus.

Nepastāvot tiesiskam regulējumam Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai un pārvaldībai šīs infekcijas izplatības laikā, valsts nepildīs savus pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no Satversmes 93. un 111. panta.

Tāpat norādāms, ka ieceļošanu un izceļošanu no valsts regulējošās tiesību normas, kuras iekļautas Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumos Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”, izriet no ES normatīvajiem aktiem, līdz ar to likumprojekts, kas paredz atcelt visus ierobežojumus, nonāktu pretrunā ES vienotajai brīvas personu kustības politikai pandēmijas situācijā.

2. Likumprojekta 2. panta ceturtajā daļā paredzēts atcelt 2020. gada 5. jūnija likumu “Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā”. Jāņem vērā, ka minētais likums paredzēja arī tādas normas, kas tiešā veidā neattiecas tikai uz Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanu. Piemēram, ar minēto likumu Epidemioloģiskās drošības likumā tika iekļauta norma, kas paredz, ka epidemioloģiskās drošības pasākumus attiecībā uz Nacionālo bruņoto spēku personālu un ārvalstu bruņotajos spēkos ietilpstošajām personām, kuras starptautiskās sadarbības ietvaros uzturas Latvijas Republikā, nosaka aizsardzības ministrs pēc saskaņošanas ar veselības ministru. Likumprojekta anotācijā nav sniegts pamatojums šādas normas izslēgšanai no Epidemioloģiskās drošības likuma, kas ļauj pieņemt, ka Likumprojekta 2. panta ceturtā daļa neatbilst saturam, kuru Likumprojekta autori ir vēlējušies ietvert šajā tiesību akta projektā.
3. Likumprojekta 2. panta piektā daļa paredz “atcelt” 2012. gada 8. novembra likumu “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu””. Likumprojekta anotācijā ietverta apjomīga informācija par pamatojumu, kādēļ no Tautas nobalsošanas likuma būtu izslēdzams regulējums, kas paredz Centrālās vēlēšanu komisijas tiesības atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, ja likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts. Tomēr, kā jau minēts iepriekš, 2012. gada 8. novembra likums “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”” paredz virkni ļoti būtiskus grozījumus Tautas nobalsošanas likumā, tostarp regulējumu par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu un par aģitāciju pirms tautas nobalsošanas, aģitāciju par likumu ierosināšanu un aģitāciju par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu. Likumprojekta anotācijā nav skaidrota nepieciešamība no Tautas nobalsošanas likuma izslēgt minēto regulējumu. Tas ļauj pieņemt, ka arī Likumprojektā izvēlētā 2. panta piektās daļas redakcija neatbilst saturam, kuru Likumprojekta autori ir vēlējušies ietvert šajā tiesību akta projektā, proti, izslēgt normas par Centrālās vēlēšanu komisijas tiesībām atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju.
4. Likumprojekta pārejas noteikumu 1. punkts paredz: “No šī likuma spēkā stāšanās brīža uz vienu gadu tiek izsludināts moratorijs uz visa veida darbību, kas vērsta uz obligātu  vakcināciju, tostarp noteiktām personu grupām, obligāto diagnostiku paredzošu tiesību normu iestrādi normatīvajos aktos”. Vārdi “moratorijs uz visa veida darbību” norāda uz aizliegumu veikt jebkādu rīcību, un šāds aizliegums Tieslietu ministrijas vērtējumā radītu neskaidrību par vakcinācijas īstenošanu pēc Likumprojekta spēkā stāšanās. Uzsverams, ka saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 3. pantu vakcinācija ir viens no epidemioloģiskās drošības pasākumiem.  Nav skaidrs, kā, piemēram, tiktu īstenots Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330 “Vakcinācijas noteikumi” (turpmāk – Vakcinācijas noteikumi) 3. punkts, ko Likumprojekts tiešā tekstā neatzīst par spēku zaudējušu vai nepiemērojamu, un  kas cita starpā paredz obligātu vakcināciju bērniem pret tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām un citām slimībām, kā arī, piemēram, bērniem un pieaugušiem – pret trakumsērgu pēc saskares ar dzīvniekiem vai cilvēkiem, kuri ir slimi vai ir aizdomas par viņu saslimšanu ar trakumsērgu. Minētā problēma attiecināma arī uz Vakcinācijas noteikumu 3.¹ punkta un IV. nodaļas  “Atsevišķās profesijās nodarbinātu un paaugstināta riska grupās ietilpstošu personu obligātā vakcinācija” un citu Vakcinācijas noteikumu normu piemērošanu, ja stātos spēkā Likumprojekts.

Norādītais jautājums par vakcinācijas īstenošanu pēc Likumprojekta spēkā stāšanās nav skaidrots Likumprojekta anotācijā, kurā saistībā ar Vakcinācijas noteikumiem tiek norādīts vienīgi uz šo noteikumu 8. un 11. punkta attiecināšanu uz vakcināciju pret Covid-19 infekciju. Šāda Likumprojekta anotācijā norādītā informācija ļauj pieņemt, ka Likumprojekta pārejas noteikumu 1. punkta redakcija arī neatbilst saturam, kuru Likumprojekta autori ir vēlējušies ietvert šajā tiesību akta projektā. Ja Likumprojekta autori vēlējušies aizliegt obligātu vakcināciju pret Covid-19 infekciju, tad tas konkrēti būtu bijis norādāms Likumprojektā.

Minētā Likumprojekta regulējuma rezultātā nevarētu pilnvērtīgi tikt īstenota obligāta vakcinācija personām, tostarp bērniem, pret tādām slimībām, pret kurām vakcinācija jau ilgstoši tiek praktizēta sabiedrības un katra indivīda veselības aizsardzībai. Tieslietu ministrija saskata pazīmes šāda regulējuma neatbilstībai Satversmes 111. pantam, kā arī Satversmes 93. pantam.

5. Papildus minētajam norādāms, ka, lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai. Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likumprojektiem (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9. punktu). Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, tiesību normām ir jābūt savstarpēji saskaņotām un harmoniski jādarbojas visas sistēmas ietvaros. Tiesību normu piemērošanā ir jāņem vērā gan racionāla likumdevēja princips, gan tiesību sistēmas vienotības princips.  Proti, likumdevējs  pieņem  savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas (skat. Satversmes tiesas 2017. gada 25. marta spriedumu lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punktu).

Ievērojot iepriekš norādītos apsvērumus par neskaidro vakcinācijas īstenošanu un normatīvā regulējuma piemērošanu vakcinācijas jomā gadījumā, ja Likumprojekts stātos spēkā, Tieslietu ministrijas vērtējumā Likumprojektā paredzētais regulējums neiekļausies tiesību sistēmā.

[11] Centrālās vēlēšanu komisijas 2022. gada 17.marta sēdē Iesniedzēja pārstāvis pauda viedokli, ka Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts un iekļaujas tiesību sistēmā un ka nepiekrīt tiesībsarga un Tieslietu ministrijas atzinumos izklāstītajiem viedokļiem. Uzsver, ka tiesībsarga paustajā viedoklī ietvertā norāde, ka iesniegtais Likumprojekts neatbilst Ministru kabineta noteikumu Nr. 108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi”  prasībām, tostarp, ka neatbilst jauna likuma formai, nav pamatota. Minētie noteikumi sadalījumu vecu un jaunu likumu formās neparedz. Neviens normatīvs akts neaizliedz jaunus likumus ietvert normās ar kurām atcelti citi normatīvie akti, tostarp vairāki. Šeit jāievēro princips, kas nav aizliegts, ir atļauts. Sniegtie viedokļi par Likumprojektu neesot ņemami vērā. Norādīja, ka referendumam ir jābūt, šis jautājums ir jāvirza uz tautas nobalsošanu, lai tauta izlemj, vai visi ierobežojumi ir atceļami.

[12] Izvērtējusi Likumprojektu, iepazinusies ar saņemtajiem viedokļiem un noklausījusies Iesniedzēja pārstāvja argumentus, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē:

Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Savukārt 78. pants paredz, ka “ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.” Satversmes 73. pantā ir noteikts, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanā – “tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm”.

Likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” IV. nodaļa „Likumu ierosināšana” nosaka kārtību, kā tauta īsteno likumdošanas tiesības.

Centrālās vēlēšanu komisijas pienākumi un tiesības ir noteikti likumā “Par Centrālo vēlēšanu komisiju”. Minētā likuma 4. pants nosaka, ka Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un likuma “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un vadīšanu saistītu jautājumu.

[13] Likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23. pants uzliek tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju. Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārbauda:

1. vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23. panta otrās daļas jēdzienam “iniciatīvas grupa”;
2. vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts.

[14] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai Likumprojektu iesniegusi biedrība “Bērnu Veselības Aizsardzības Kustība”. Atbilstoši likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23. panta otrās daļas 2. punktam iniciatīvas grupa var būt Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā izveidota un reģistrēta ne mazāk kā 10 vēlētāju izveidota biedrība. Tādējādi Likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu reģistrācijai ar mērķi uzsākt parakstu vākšanu.

[15] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam “pilnībā izstrādāts”, tad šo trūkumu novērst nav iespējams un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78. panta prasībām.

[16] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām (Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3. punkts).

Arī Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem (demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti, kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums, CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3. (https://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e )

[17] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams “par labu un vēlamu”. Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem “ir pilnīga brīvība”. Tajā pašā laikā uzsvērts, ka Centrālā vēlēšanu komisija “nav vis tīri tehniska darba birojs vai starpniecības iestāde, kura katru iesniegto projektu tīri mehāniski virzītu tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā iestāde, kurai stingri jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām, likumu ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu attiecošies likumi tiktu pareizi pielietoti un pildīti” (Dišlers K. Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5, 135.–136. lpp.; Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma lietā Nr. 2012-03-01 19.3. punkts).

Tādējādi no tiesiskā regulējuma izriet, ka tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai ir kompetence izvērtēt, vai iesniegtais likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts. Atbilstoši šādai interpretācijai Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence vērtēta Senātā arī citās lietās par komisijas atteikumu reģistrēt iesniegtu likumprojektu (piemēram, Senāta 2014. gada 12. februāra spriedums lietā Nr. SA-1/2014 (A420577912), 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014).

 [18] Likumprojekts cita starpā paredz atcelt Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumus Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”, 2020. gada 5. jūnija likumu “Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums”, Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumus Nr. 362 “Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 14. jūnija noteikumos Nr. 413 “Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos”, 2020. gada 5.jūnija likumu “Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā”.

[19] Spēkā esošais Satversmes 111. pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Savukārt Satversmes 93. pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

[20] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā (Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punkts).  Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām un no Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai. Pienākums veikt pasākumus dzīvībai bīstamu slimību izplatības ierobežošanai izriet arī no Satversmes 93. panta (skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10. punktā).

[21] Likumprojekta 2. panta ceturtajā daļā paredzēts “atcelt” 2020. gada 5. jūnija likumu “Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā”. Jāņem vērā, ka minētais likums paredzēja arī tādas normas, kas tiešā veidā neattiecas tikai uz Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanu. Piemēram, ar minēto likumu Epidemioloģiskās drošības likumā tika iekļauta norma, kas paredz, ka epidemioloģiskās drošības pasākumus attiecībā uz Nacionālo bruņoto spēku personālu un ārvalstu bruņotajos spēkos ietilpstošajām personām, kuras starptautiskās sadarbības ietvaros uzturas Latvijas Republikā, nosaka aizsardzības ministrs pēc saskaņošanas ar veselības ministru (skat. Tieslietu ministrijas  viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10. punktā).

[22] Likumprojekta pārejas noteikumu 1. punktā paredzēts, ka no šī likuma spēkā stāšanās brīža uz vienu gadu tiek izsludināts moratorijs uz visa veida darbību, kas vērsta uz obligātu vakcināciju, tostarp noteiktām personu grupām, obligāto diagnostiku paredzošu tiesību normu iestrādi normatīvajos aktos. Saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 3. pantu vakcinācija ir viens no epidemioloģiskās drošības pasākumiem. Līdz ar to nav skaidrs, kā, piemēram, tiktu īstenots Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330 “Vakcinācijas noteikumi” 3. punkts, ko likumprojekts tiešā tekstā neatzīst par spēku zaudējušu vai nepiemērojamu, un kas cita starpā paredz obligātu vakcināciju bērniem pret tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām un citām slimībām, kā arī, piemēram, bērniem un pieaugušiem – pret trakumsērgu pēc saskares ar dzīvniekiem vai cilvēkiem, kuri ir slimi vai ir aizdomas par viņu saslimšanu ar trakumsērgu. Minētā problēma attiecināma arī uz Vakcinācijas noteikumu 3.¹ punkta un IV. nodaļas “Atsevišķās profesijās nodarbinātu un paaugstināta riska grupās ietilpstošu personu obligātā vakcinācija” un citu Vakcinācijas noteikumu normu piemērošanu, ja stātos spēkā Likumprojekts (skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10. punktā). Minētā Likumprojekta regulējuma rezultātā nevarētu pilnvērtīgi tikt īstenota obligāta vakcinācija personām, tostarp bērniem, pret tādām slimībām, pret kurām vakcinācija jau ilgstoši tiek praktizēta sabiedrības un katra indivīda veselības aizsardzībai. Ir saskatāmas pazīmes šāda regulējuma neatbilstībai Satversmes 111. pantam, kā arī Satversmes 93. pantam (skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10. punktā).

[23] Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekts nonāktu pretrunā Satversmes 93., 111. un 116. pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punktam, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4. pantam un Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pantam.

Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (Sk., piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr.2008-02-01).

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 8. panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības.

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4. pants paredz līdzīgas tiesības dalībvalstīm ierobežot personas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Proti, Pakta 4. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst, ka tiesību izmantošanā, kuras tā vai cita valsts nodrošina saskaņā ar šo paktu, minētā valsts var noteikt vienīgi likumā paredzētos šo tiesību ierobežojumus un tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst minēto tiesību raksturam, un vienīgi, lai sekmētu vispārēju labklājību demokrātiskā sabiedrībā.

Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pants noteic, ka Hartā garantēto tiesības un principi un to efektīva izmantošana nedrīkst būt pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

Līdz ar to secināms, ka Satversme kopumā un konkrēti tās 116. pants, kā arī starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu. Ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim un samērīgam.

[24] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās) (Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp.).

Minētā sprieduma 8. p. norādīts: “Satversmes 78. pants interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru mērķis nevar tikt sasniegts. No tā izriet kritēriji, pēc kuriem nosakāms, vai likumdošanas iniciatīva ir “pilnīgi izstrādāta””.

Sprieduma 10. p. norādīts: “Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung. In: Juristenzeitung 1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95, C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes grozījumu projektiem.”

Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā Satversmei un Latvijai saistošajām tiesību normām.

[25] Vērtējot, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc formas, jāliek vērā, ka Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vēlētāji, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos pienākumus. Tātad, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Satversmes tiesa ir norādījusi: “[..] likumības princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam” (Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedums lietā Nr. 03-05(99)).

[26] Lai noskaidrotu, kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu likumprojektu no formas viedokļa, likumprojektu iesniedzēji var sekot likumprojektu noformēšanai izvirzītajām prasībām. Piemēram, Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otrajā teikumā noteikts, ka vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem “jābūt noformētiem likumprojektu veidā”. Tātad vēlētāju iesniegts Satversmes grozījuma vai likuma ierosinājums, kurš nav noformēts likumprojekta veidā, būtu atzīstams par tādu, kas nav pilnīgi izstrādāts no formas viedokļa (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01). Turklāt likumprojektam jābūt izstrādātam atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 95. pantam svarīgākās juridiskās tehnikas prasības, kas jāievēro, noformējot likumprojektu, ir ietvertas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk – Noteikumi Nr. 108)”.

[27] Centrālā vēlēšanu komisija piebiedrojas tiesībsarga un Tieslietu ministrijas argumentācijai par Likumprojekta formas neatbilstību, kas norādīta, piemēram, šā lēmuma 7.1.–7.8. punktā un 9.1.–9.3. punktā, un konstatē, ka Likumprojekts nav izstrādāts atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām un neatbilst Noteikumos Nr. 108 izvirzītajām prasībām un tādējādi pēc formas nav pilnībā izstrādāts.

Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un satura un neatbilst Satversmes 78. pantam.

Pamatojoties uz likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23. panta ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā vēlēšanu komisija, balsojot ar sešām balsīm “par” un divām “pret”,